I. Ziedonis "Krāsainās pasakas"
22. jūnijs, 2017 pl. 20:46,
Nav komentāru
I. Ziedoņa "Krāsainās pasakas" kopš pirmizdevuma 20. gs. 70. gados ir saglabājušas savu aktualitāti, un ir obligātās literatūras sarakstā sākumskolas audzēkņiem. Šis varētu būt neitrāls pavediens, ka grāmatu ir vērts izlasīt.
Biju lasījis šos darbus arī agrāk. Priecē atšķirīgais redzējums, kas mainās caur gadiem. Domāju, ka šīs pasakas var lasīt jebkurā vecumā - katrs var saskatīt kādu niansi vai domu, kas iepatīkas. Personīgi visvairāk saistīja pasakās esošais naivums, ar kuru tiek uztverta pasaule. Mūsdienās, kad vairumam cilvēku ar 24 stundām diennaktī nav pietiekami daudz laika darbu veikšanai, ļoti daudz tiek piemirsts par skaisto un vienkāršo, kā ziedu rotātām pļavām, sveču gaismā pavadītiem vakariem, saulrietiem jūras krastā, pirmajiem tauriņiem pavasarī, košajām lapām rudenī, vēstuļu (ar roku rakstītu) vai kartiņu aizsūtīšanu/saņemšanu. Šīs pasakas ļauj atklāt "aizmirsto zemi", kurā eksistē zilie cerību zirgi, kurmji, kas apstrādā dzintarus, ugunsmeitiņas, kuras šķietami nevainīgās balstiņas ir viltības pilnas.
Protams, var teikt, ka tās visas ir izdomātas metaforas, kam no vienas puses var piekrist. Jā, šajos darbos ir daudz tēlaino izteiksmes līdzekļu, tai pat laikā to var uzskatīt par zināmu šifru, jo katrā var saskatīt kādu vai vairākus no tēliem, kā, piemēram, neredzamo, bet visur esošo "pelēko", allaž kautrīgo "brūno" vai vienmēr spontāno un piedzīvojumiem kāro "raibo". Pats tomēr vairāk sliecos uz domu par vietu, kurā eksistē šie tēli, jo viņu uzskatīšana par reāliem ir tik vien kā katra ticības stipruma jautājums.
Šī pasaule, kuru var iepazīt I. Ziedoņa "Krāsainajās pasakās", ir īsta un starp visiem esoša, tikai vairumam piemirsta. Tieši šis radošais skats uz apkārt esošo ir tas vajadzīgais, lai diena neliktos par īsu un brīnumi par izdomātiem.
Novērtējums:
Riičards Edijs Štibe