Linda Nemiera "Kaķa koncerts"
4. jūlijs, 2017 pl. 11:04,
Nav komentāru
Par šo grāmatu var uzsvērt trīs lietas.
Pirmkārt, tās autore ir latviete. Varbūt tāpēc, varbūt arī ne, bet grāmata viegli lasās, ir ar labu un sadzīvisku humoru. Darbības vide - Rīga, Tūja, vienvārd sakot, Latvija. Sen nebiju lasījis kādas latviešu autores darbu, bet šis patīkami pārsteidza gan ar vienkāršo, bet reizē gaumīgo valodas lietojumu, gan ar plašo problēmu skaitu, kas tiek atklāts jau no paša sākuma. Mūsdienu literatūrā šķiet izteikta tendence pirmās lapaspuses (bieži tās ir 50) radīt skatītajam aprakstu, lai viņš zinātu situāciju un vidi, kurā notikumi risināsies, par tiem tiekot informētam vien vēlāk. Arī personiski ir nācies saskarties ar tādiem darbiem, kuri tieši šī iemesla dēļ netiek izlasīti, jo nerada intrigu vai kāda cita veida interesi par to.
Kā jau minēju, daiļdarbā tiek risināti daudzi notikumi. Tieši darba žanrs, kas ir fantāzija, ir otrais uzsvars. Personīgi vairs nelasu šāda žanra darbus, jo vēlos sajust kādas realitātes pazīmes. Kamēr gaidīju rindu uz šo grāmatu, biju aizmirsis tās anotāciju, tāpēc, lasot to, apmēram līdz simtajai lapaspusei biju pārliecināts, ka tas ir romāns ar sadzīviskiem elementiem. Ar to vēlos teikt, ka šajā darbā fantāzijas elementi netiek tik daudz izmantoti, ko uzskatu par pozitīvu iezīmi. Var arī realitātē saskatīt, ka cilvēki ir vairāk līdzīgi kādam noteiktam dzīvniekam. Protams, grāmatā aprakstītais ir ar fantāzijas elementiem, taču idejas pamatu var uzskatīt arī par ikdienā esošu.
Treškārt, tas ir galvenais jautājums, kas dažbrīd iegūst, dažbrīd pazaudē savu aktualitāti gan tur, gan šeit - kas ir dvēsele? Ļoti iepriecināja autores atainotās atbildes gan no mācītāja kā reliģiozu, gan raganas kā mītisku uzskatu piekritējas. Jā... pa lielam vēlos piekrist miesas kā zemes un dvēseles kā debesu simbolam, kurus vieno gars. Protams, var daudz domāt un oponēt, taču, manuprāt, šie pārpasaulīgie jautājumi neprasa kādas konkrētas atbildes, svarīgi ir apzināties to esību un lomu.
Grāmatu iesaku. No sākuma uznākusī skepse ātri pazuda, ļaujot vaļu smiekliem un līdz jušanai, domāšanai, iespējamo rezultātu pārdomāšanai, kas nav bieži sastopama parādība.
Novērtējums:
Ričards Edijs Štibe