E. Horovics "Pērkondārds"
22. jūnijs, 2017 pl. 20:52,
Nav komentāru
Jāteic uzreiz, ka esmu liels kriminālromānu cienītājs, tāpēc biju iedomājies, ka šī grāmata varētu būt uz to pusi. Iespējams, ka tieši šī cerība ir iemesls sekojošajai kritikai.
Jāsāk jau ar paša autora, Entonija Horovica, vārdiem "Esmu vienmēr vēlējies uzrakstīt mūsdienīgu stāstu, kur pusaudzis izglābj pasauli". Lai gan viņa vārdi pēc sižeta apstiprinās, nonākšana līdz "pasaules izglābšanai" šķiet absurda. Piekrītu, ka notiek visādas neizskaidrojamas lietas, taču tik daudz veiksmes un izglābšanās par mata tiesu nešķiet realitātē iespējamas. "Ļaunais" varonis liekas ļoti tipiska rakstura - bērnībā ieguvis traumu, tagad, pēc vairākiem gadiem, vēlas atriebties. Arī sava plāna izstāstīšana, kamēr galvenais "labais" tēls ir pieķēdēts, personīgi šķita klišejiska.
Galvenais tēls - Alekss Raiders kļūst oficiāli par spiegu tikai tāpēc, ka viņa tēvoci nogalina. Ņemot vērā faktu, ka šis tēvocis bija viņa vienīgais radinieks, neliekas loģiska viņa emocionālā dzīve jeb neesošās sāpes par to, ka ir palicis viens pats. Visā grāmatā žēlas par tēva brāli tika izteiktas vien 2 teikumos. Arī mirkļos, kad Alekss saskaras ar tēvoča veikumu, kad tiek gaidīts emocionāls sabrukumus vai vismaz pārdomas, puisis paliek neitrāls un tikai koncentrējas veicamajam darbam.
Ļoti iepriecināja autora spilgtie apraksti par darbības vietu, lai lasītājs varētu to pēc iespējas labāk iztēloties. Patika arī notikumi, kas saistāmi ar Dozmarijas raktuvēm. Lai gan notikumu un sarežģījumu nav daudz, radot iespaidu, ka viss notiek pārāk vienkārši, šis bija patīkams pārsteigums.
Kopumā grāmata radīja vilšanās sajūtu, bet, kā jau minēju, ļoti iespējams, ka biju pārāk augstās domās par to pirms lasīšanas.
Novērtējums:
Ričards Edijs Štibe