Džo Aberkrombijs “Sašķeltā jūra. Pusķēniņš”
17. jūlijs, 2017 pl. 16:49,
Nav komentāru
Ir tāds teiciens “Neskati grāmatu pēc tās vāka”. Jāteic, ka uzraksti “New York Times bestsellers” vai arī “viena no labākajām šī gada grāmatām” ļauj romānam būt pat ļoti saistošam. Pateicoties šai grāmatai, personīgu nonācu pie jaunatklājuma, ka šo teicienu var attiecināt arī uz romāna pašu saturu.
Darbs sastāv no daudziem fantāzijas elementiem. Ir liels prieks, ka līdz ar to netiek ieviesti kādi izteikti jauni noteikumi vai termini, ko lasītājam būtu grūti saprast. Prieks par karti grāmatas pašā sākumā, kas vizuāli palīdz saprast galveno varoņu ceļu.
Dievu lūgšana un ticēšana tiem ir saistoša, radot tuvāku sajūtu ar dabu un augstākiem spēkiem kā tādiem. Iepriecinoša iezīme ir parādīšana, ka Dievu loma palielinās vai samazinās, atkarībā pēc vietas, kurā iedzīvotāji atrodas. Piemēram, Puteņu māte tiek uzskatīta par Augsto Dievu ziemeļu zemēs, kur pastāvīgi valda sniegs, sals, sniegputeņi, savukārt dienvidu zemēs tā tiek atainota kā zemāku.
Romānā salīdzinoši daudz tiek atspoguļotas kaujas. Neskatoties uz to, galvenie varoņi netiek aprakstīti tik spilgti, lai lasītājs varētu just tiem līdz. To pašu var teikt par pašiem notikumiem – gan kaujām, gan airēšanu kuģī, gan bēgšanu salā – pārāk maz detaļu/pārdzīvojumu/emociju, kas ļautu lasītājam vairāk izjust romānu.
Nepārtraukti gaidīju kādu notikumu, kas pārsteigs/šokēs. Diemžēl to nesagaidīju – katrā šķietamajā vietā atgadījums uznāca, bija un pazuda, neradot kādu pārdzīvojumu vai citas spilgtākas emocijas. Neizprotams šķiet arī darbības laiks, kas risinās pārāk strauji. Ja esošajā nodaļā varoņi ir tikuši līdz cietoksnim, kur sākt cīņu, tad nākamajā tā jau risinās. Ja Jārvi tikko bija nonācis vergu tirgū, tad jau nākamajā nodaļā viņš ir uz kuģa klāja.
Lai gan tiek manītas simpātijas starp Jārvi un Sūmaelu, uz visa romāna apjoma tieši emocionāla rakstura pārdomas vai sarunas ir pārāk maz, toties iepriecināja arī reālā ieviešana, kas būtu naudas loma cilvēku dzīvē, līdz ar tās palielināšanos pārbaudot arī pašu personu spējas to kontrolēt.
Līdz galvenā varoņa Jārvi zudušā tēvoča uzrašanās brīdim biju pat diezgan klišejiskās domās par darbu, redzot topošo ķēniņu kļūstam alkatīgāku un varaskāru, atgādinot, piemēram, “Gredzenu pavēlnieku”, taču tad notika ilgi gaidītais notikumu pavērsiens. Pēc aptuveni 300 lapaspusēm, rodoties atbildēm uz jautājumiem, no kuriem par dažiem pat jautājumi nebija zināmi, radās interese, un daiļdarbs kļuva saistošs. Pat pēdējās nodaļas paskaidrojums uz grāmatas sākumā neskaidro jautājumu, kam pat atbilde varēja neuzrasties, radīja ļoti patīkamas beigas, kuras varētu asociēt ar A. Kristi darbu negaidītajiem, bet loģiskajiem atrisinājumiem.
Iespējams, ka vēl joprojām rodas jautājums “vai lasīt šo grāmatu, ko daudzi ir atzinuši par vienu no gada labākajiem sniegumiem?” Esmu dalītās domās, vai ir vērts gaidīt to negaidīto un pārsteidzošo sarežģījumu un atrisinājumu, kas parādīsies beigās. “Potenciāli labākās grāmatas” titulu varētu sniegt tad, ja tik strauji un negaidīti būtu risinājusies visa romāna darbība, tāpēc uz šo brīdi neesmu pārliecināts par tā patiesumu.
Novērtējums:
Ričards Edijs Štibe