R. Šepetis ,,Starp pelēkiem toņiem”
9. jūnijs, 2019 pl. 21:16,
Nav komentāru
Rūtas Šepetis romāns ,,Starp pelēkiem toņiem”, kas tapis 2011.gadā, aizved atpakaļ uz tālo, nežēlīgo un bez cerībām esošo 1941. gadu, kad Līna ar savu māti un jaunāko brāli cenšas patverties un neizcelties NKVD priekšā. Sižetā tiek atspoguļots, kā čekisti aizved tūkstoš cilvēku gan no Latvijas, gan Lietuvas un Igaunijas uz Sibīriju, ieskaitot Līnas ģimeni. Sākotnēji visi tiek sasēdināti vilcienos un vesti, nezinot galamērķi. Brauciena laikā daudzi nomirst un tiek nošauti, tikai stiprie iztur. 42.dienā visi izdzīvojušie tiek aizvesti uz Altaju spaidu darba nometnēm, kur visu dienu jāstrādā sūrs darbs, tikai lai tiktu pie 30g maizes. Līna notikumu gaitā neapzināti iemīlas Andrju, zēnā, kurš palīdz, kā var, pienesot ēdienu, papīru un jaunākās ziņas, zīmē savas emocijas un jūtas, zog pārtiku un citus produktus, ko vien var iegūt, mācās krievu valodu, strādā un palīdz ne tikai sev un savai ģimenei, bet arī pārējiem. Pēc 10 mēnešiem pavadītiem spaidu nometnē, noteikta saraksta dēļ Līna, viņas māte un jaunākais brālis ir spiesti turpināt “vergu” gaitas. Pēc 134 dienām izdzīvojušie nonāk Trofimovskā, kur ir bez pajumtes, ēdiena un materiāliem, taču ir jāizdzīvo. Trofimovskā drīz iestājas polārā nakts, tas nozīmē, ka nav dienas, jo trūkst saules, tās vietā ir sniegputeņi un zema temperatūra. Drīz daudzi mirst aukstuma, slimības un bada dēļ. Viss beidzas ar to, ka Līnas māte uzzina, ka Kostja, Līnas tēvs, kurš arī tika deportēts, ir miris. Māte ziņas neuzņem labi un padodas, arī pēc dažām dienām nomirstot.
Man šī grāmata ļoti patika - tajā varēja just līdzi galvenajai varonei gan viņas bēdās, gan priekos. Grāmatu ieteiktu izlasīt ikvienam, jo, iespējams, viņu attāls radinieks ir gājis šiem notikumiem cauri; lasot grāmatu varētu izjust un saprast, kam gājuši cauri viņu radi. Manuprāt, grāmatas vāks ir atbilstošs tās saturam, jo attēlotais dīgsts, kas ir ieskauts sniegā un dzelžos, attēlo deportēto cilvēku cerības, asaras un grūtības, ar ko viņiem bija jāsastopas. Ja par grāmatu būtu spriedusi pēc tās vāka, tā nekad nebūtu piesaistījusi – pārāk daudz atgādina skumjas un vientulību.
Laura Airisa Didžus